Likstu ceļos

Nav laika, ko dalīt apkārt,Nav spēka, ko izniekot vairs,Tā liktenis ar papēdi spiež.Un ārā no galvas tas cilvēkus griež.Sapņi kā kāpas nopūstas tiek.Un jūra draugu krastiem skaloties liek,Bet ticība laikam, kas tecējis vēl nav,Liek dvēselei vēl soļot takās, kur tās nav.

Kad dievs ar karoti smēlaTas zemes kalnus cēlaUn debesis tas šķēlaSaules rievās kas kā uguns kvēla.

Un nebija zemes griestu galaKo redzētu mana acsTik plakstiņa malaKo gribēju ciet vērt pats.

Jo saule tajā dūraKad elpa man zudaJo redzēju es daļu pūraKo mana sirds juta

Garā tomēr vājš es esmuProvokācijām pakļaujosStrīdos bez jēgas nolaižosNoturēt sevi, mani, to es nespēju.

Vai tas nogurums, vai nolaidība?Bet tagad raugoties uz to ar skaidru aci,Es redzu, cik naivs biju.Cik pūļu domā liku,Cik spēka patērēju.Un kam tas viss?

Nekam, tik vārdiemaizpeldošiem nebūtībā.

Es ceļā tālā dodos,Ne pēc savas gribas modosNe ar kārdinājumu,ne ar vēlmiBet tādēļ, ka negribas man citu želmi

Jo kauns būt vājam, patiesamUn teikt to citiem vienŠis ceļš viens vienīgaisNevienam nav tas īstākais

Tik man, man vienam tas jādaraJo tik mani tas padaraGara patiesībā kaltuUn dzīvības pārpilnībā maltu.

Pār dzimtenes laukiem es skrienukā kaķa mēle pa pienu,Tik pret metālu klab metāls vienSlīgstot domās pītās ikdienKam vajag šo visu vien?Es sapratu šo dien.

Sniegi krituši,zemi klājuši,Bet vienalga jau tami,ka negribēja to tava prāta nami.

Mežs kamzoli pamījis,Krāsu tas mainījis,Bet nerūps tam nekadKa krāsa tā tev patika kaut kad!

Tu pavēli tikai tam,Kas iekšpus sevis paša

Nemaldies pa pasauliKas valda pār sauliTai esi tu vien kalps,Ko komandē akli savs valgs.

Bet labāk pasaulē vien dodiesLai redzētu kādēļ tu modies!

Vai pasaulē ir taisnība,Kad brīvība nav tiesībaKur,Vienam no kalna lūkotiesOtram uz to skatīties

Kas kalnā mākoņus redz,Vairāk tas veldzBet ir tas aklsJo negriežas tā kakls

Bet otrs tik kaklu laužLai debesīs tas savu skatu raušUn neredz tas vairāk pasaulē svešāKā tik nākamo akmeni ceļā

Kas vienam dots,Tas otram ņemtsUn dari ko tu gribiBet nemainīsi tu savu dzīvi

To saka tev citiSkatoties uz tevi slīpiBet tev tos jāklausa?Kas to vārdiem kā vergs paklausa

Tu esi un vari būtTev nav lemts tikai dzīves sūkalas sūktJo, kas kalns vienamTas paugurs otram

Ja neesi tu kalnā tajāTad nemet dzīvi malāItin visur ir kalniKas varbūt priekš tevis ir tik vaļņi

Tik retu reizi viņu redzuUn bieži aizmirst es mēdzuKa tālums stāv starpā mūsuUn palēnām izmisis es kļūstu

Ka nav man lemtsViņas skatiena ņemtsAizmirst par pasauli šoKas devusi man sajūtu to

Ka esmu dzīvs un jūtu dziļiKa lemts mums būt kopā dižiUn grimt man viņas acīsKas kā dienvidu pērles man dzīvi mācīs

Es viņas miesu kārojuAr savu skatu vērojotDomās viņu kā cukuru mielojuTās saldumu sajūtot

Es badā kā vilksAitas mielot vilktsDoties pretī gribas manBet domās, kas tik skan

Uz tevi vakarā raugotiesEs savu atspulgu redzuAr domām, kas sāk duļķotiesEs krūtīs degu

Man skatiens uz teviKā saules stari ezerā spīdUn iešaujas tie manās acīsKas pār tavu miesu slīd

Sirds pukstēt straujāk sākUn just es varuKā karstums pār manu miesu nākUn dvēsele sāk karu

Es gribu, gribu tavas lūpas mielotUn skatienu tavu noturētEs gribu savu mīlu tev dalotDaļu sevis paturēt

Kad pasaule ir skatuveTā skatuve ir manaKā aktieris dzīvi spēlējuUn aplausus es saņemu

Katra cēliena beigāsStaltā mugurā ceļos esUn lūkojos uz tiem,kas kļuvuši irPar manas izrādes skatītājiem

Klanos es dziļi un ziedus saņemu,Bet zinu, ka nāks diena nākamāUn celšos es atkal, lai spēlētu es izrādiIzrādi, kas mana dzīve ir.

Griba tā ir manaVelk tā virzienos svešosVai tā nav tava,Ja es to neizvēlējos?

Kas man liek darīt šoJa ne iedoma par citiem vienKas pat necenšas mani manīttā pat ieraudzīt ikdien

Ja negribu es to, tad kādēļ daruKo man darīt citu, ja ne gribu savuKā man redzēt skaidri,Ko kalna galā lieku,Ja es nespēju šos šķirtUn prāta mierā nirt.

Vai neatbildēt ir gļēvi vai prāta darbsNo atbildības par vārdiem saviemTas biedēts ir vienBet vai vajag ņemt atbildībuSavā dzīvē ikdien?

Tas šķirts ar nodomu ir vienīgiUn atkarīgs no cilvēka tik vienViens gļēvulību nosodaOtrs prātību kalnā ceļ.

To elpu svars dzīves, kasTik man ir vienam jānesTik man tas nozīmēVisu vai neko

Nevienam itin to pat nevajagBet kāpēc man to vajag vienKad sāpju mērs ir justsTas garu spiež zemē ikdien.

Šajā zemē pa ko mirstīgie staigāNav robežas sāpēm, kurāPat miroņi klaigā

Tik tie vairs nevar just,Kas liek tiem tecētUn asins smaržā zust

Tie kas staigā skauž nopakaļ vien,Tiem, kas ar putekļiem uz bruģa guļ tikvienUn cer tie ikdienKa gals nav tālu aizvien

Un uz to visu tik smaidīgi skatāsTie kas tālu no visa šķirti irUn tik šaut tie metāsNo labā un sliktā to pasaule šķir

Nav laika uz ko gaidītJau kafijas krūzes dziestJo nevar neko vairs mainītTik sevi tālāk spiest

Es redzu tavu atspulguSaullēktos tālosBet nesu sevi kā nelguNevaru tak stiepties tik tālu

Pakrist ir viegliNonākt purvā vienBet ja pagaida neilgiVarētu tavas acis redzēt ikdien

Tavā smaidā tauriņus ķertTavu maigumu kā skudras justEs vēlos šo domu tvertBet atceros, ka ledus jau sācis kust

Kad saule savus asnus dzinusiTā redzi manu žmiedzGribu aizmirst ka tā aususiJo tumsa man dzīvi sniedz

Dzīvi kurā varu mākoņos bristUn dzidros strautos sauju smeltMan no kraujas nākas kristUn sākt savu dienu velt

Akmens veļas uz priekšuUn tas sprūst uz ciļņa katraBet es aci tik miegšuJo zinu, ka pasaule tā dara.

Ko tas nozīmē dzīvot dzīviŠajā bezgalīgi kņudžošajā telpāKo saucam par pasauli mēs

Kā tas ir dzīvot šo dzīviEsot mazai skudrai tumšā mežāNekad netiekot tālākpar tik otro koka stumbru

Kāpēc tas ir tik grūti ikdienSaprast šo savu niecību vienBet palikt ar plašu skatuUn uzdot jautājumus aizvien

Šis jautājums ir jāatbild mums pašiemBet galvenais neļaut to atbildēt citiemJo dzīvot ir mūsu nastaTā tik mūsu dāvana to saprast

Elles sienas tik klātas irar domām labāmTās uz zemes sienām guļKā ādas to patiesu dobu klājot

Ticēt labam nav dvesmeSilta pietiekami vienLai uguni tā šķiltuUn mainītu elpu ikdien

Tā brāzmas vien irKas apņem saprātuUn liek vienam ticēt tā dabā labāKas grauzta no iekšienes

Bet ticēt kaitīgi navTik apzināti darīt vajagLai melus nekļūtu uz miesas savasUn par citu uzdotos

Spārni rauti ārā kā mietiZemē šajā tev staigāt ir liegtiPrelūdijās domas riņķiem nesāsLiktens uz papīra vien lēšās

Kur celties tev lemts navTur krist citiem gadāsBet ceļas tie, jo bedrē tiem vien tā irNevis klints un ieleja to ceļu pēdās

Tu mana malduguns esiKas ceļus manus vērpiTu dārgumus nākotnē manā nesiTik purvā dziļāk vedi.

Tu domas prātā manā sējKā pavasara rudzu laukāZilganas ziedus tas acīs manā lējKas no grants ceļa manu prātu tik saukā

Ej apskaties, kā ziedi zied vienVarbūt izlemsi tu palikt vien tajāUn apnikt ar sevi ikdienUn savu ceļu likt malā?

Tas kārdinājumā gāžTas maldina un prātā miglu tinLiek tas tiekties un kristNeļauj tas mierā dzīvi rast

Jo cilvēkam to vajagJo gribas to tik ļoti ikdienBet vienmēr pietiekami tā navaUn smelties to griba ir tava

Tas kā robeža starp dzīvo un nereāluKas šķirta tiekUn gribas to pārvarētVien spēja tā nav.

Mēs tiecamies uz toUn dzīvi tajā definējamBet neatzīstam toJo kaunu mēs nemeklējam

Visas pasaules pārdzīvojumi un sāpesPiedzīvojumi un cīņasSlēpjas lietā šajāSpējā just,viens otra pieskārienu.

Noraut sevi no pasaulesIkdien tik gribasPaslēpties no saulesVien skaitīt savas ribas

Bet notur zemē šajā viss tasKas dzīvot liek,Jo ja ne tasTad sen jau dzīves koksNokaltis bijis būt

Es neesmu viņš, kas tevi sapratīsLiekot Tavai dvēselei ērti šaj pasaulē būtEs nezinu pats, ko gribu un esmuKā varu būt viens no kā citaJa nezinu, kas ir šis viens

Es daru manī teiktoBet nedalos tajā ar teviNevaru prātā saprast vienKā citādāk var būt

Gribu slēpti no sevis, lai būtu tu tādaKādu prātā sen domās griezis esmuBet tu neesi un nebūsi, jo tu esi tuUn ko man ar to darīt vien?

Vai aizmirst, vai mainīties,bet tad sevi pašu nodošu - ideālus, ticību,Ko sagaidu no pasaules šīsUn ja nezināšu to, tad ko zināšu es?

Es redzu viņuUn neveikli man kļūstJo savu skatu vēršu uz savu ziņuUn ļaujos domām plūst

Bet apzinos ka nav būtJo nekāds es esmu garāNebūt man kļūtPar kritušo šo vaibstu varā

Domās savās es cēls karēvisBet dzīvē nieka nevarisPajies laiks un viss mainīsiesUn uz pagātni gars tik smies

Mūsu dzīves kā uz citu stīgāmTās krata, rausta, plēšTik ļaujamies būt par ņergāmKas citiem par to lēš

Nav tā upeKo sprostot cits varNosargāt ar nevarJo nezin neviens vienKur tecēt tā var

Turēt līdzsvarā sevi vien lemtsUn līdzi šūpotiesCerēt ka kādsTik Savu stīgu plēšotMūsu nepārplēš

Kas bijis, tas bijisTie kas ir, tie irKam nav lemts, tam nav lemtsTiem kam būs, tam arī būs

Nav iespējams šo dzīves ceļus dzīt.Un nav vajadzīgs ar.

Pietiek ar domām asām vienKatru strupceļu savā labā vērstIkkatrs to no mums varTik redzēt tuneļa galāGaismu saredzēt.

Tavam vārdam es skārienuLicis klāt esmu,Taču tā mājienuEs saprast tā arī spējis neesmu

Vārdiem minot es mēli rijuUn žulti pret sevi likuAiz katra bluķa tā kāja sprūdaBet vēlme, kas mudināja, zuda

Aiz plakstiem vēja sari purinājaKurvja kambaros zalktis māju meklējaBet dvēseli tik mudinājaŅemt akmeni un ļauties vārdiem tiem

Tiem, kas dzelzi uz pusēm plēsaTiem, kas krītošo uz dzīvi luncinājaTiem, kas mieru dzīvajiem nost lēsaTiem ļauties un priekšā ceļos krist

Dzīve notecējusi gar ķepuNoskatīties varu tikvienKad skats tik ceļu redzējaBet ne tik sevi pašu ikdien

Nepeldot straujā tajā,Beidzot redzu saules starus klājam toRedzu citus peldamJo neplūst ūdens acīs manās vairs

Elpa tagad brīvi var plūstUn burbuļost neplīstEs redzot saprotu,Ja nebijis būt, neredzētu.

Tev aizdevu ticību savuBet to nogrūdi uz ceļa gravu

Kā ogles elpa kvēloja,Izlēmi to ar ūdeni dzēstJo sirds tava to žēlojaBet tik tā dzirkstele tagad pļavas grib ēst

Kā simts cirpju pļaujaTo izdzēst tik viena lieta varKad sasniegta lauka kraujaTo laiks izdegot uzvar

Tavas lūpas man piedošanu lūdzaTās manai sirdij saprast likaJo tu esi mana mūzaKas manā sirdī iekšā tika

Bez tevis nebūs man pestīšanas no sevis pašaJo kad esmu ar tevi vienuvietMaigai no mani lien kā no dadžaUn dzīve skaistāka šķiet

Mēs skatāmies savas nākotnes acīsMeklējot šodienas darba glaimusTik aizmirstam, ka rītdiena nav tā, kas mācīsTā būs tā kas baros putraimus

Tos kas ar medu muti saldumā šķobīsTos kas baros un sātu dosBet tik jāatceras, ka šodien saule agri modīsUn uz lauka liks rokām sāpēt arklos

Mugura uz pusēm plīstBet jādodas tik tālākJāceļ nasta šī smagāKo izvēlējos es pats

Ja grib lielāku kalnu celt,Ko sauc par dzīvi savuTad nāksies no pasaules upes pilnu spaiņus smeltUn stenot nest tos uz savu slavu

Es lūkojos cerot gāršas malu ieraudzīt

Malu kur sūnas skudrām par mežu kļūstKur ķērpji tumsā spēkus gūstKur āliņģi no saules kūstKur strauti pār krastiem plūst

Tur mieru varu satiktTas uz mirkli kausē manu elpuLiek aizmirstKa šī dzīve ēd manu telpu

Es lūkojos uz tevi cerotIeraudzīt tavā skatienā šo pasaules maluKamēr tavu skatienu ķerotAizdegt savas dvēseles skalu

Nav elpas ko vairotNav ko krustelēs dzītTik plūstu soļu gaitāKas debesīs krīt

Un atsitu es galvuPret savas apziņas alguJo nevaru es malkotTo ko cits tik elpo

I, padoties nevaruI, sevī kristJo nāk nākamā ziemaUn malkas grēda tik viena

Es lecu pa notīm,Kā pa dzīves taktīmNe žanrus es jaucuNe no sāpēm es kaucu

Tu, bemol, savu asti apvijisMan lekt tam pāri gribasAiz stūra jau minors mani gaidaAiz nākamam mažors pilda sirdi.

Un ceru uz diezu es savā ceļā vienLai uzlektu pa soli augstākNe kristu pasaulīgajā zemē

Darbs ir netīrs,Darbs tik smirdTāds ir arī vīrsKurš negrasās sevī nirt

Darbs, kā melnzeme irKas rokas melnas lipinaTā strautus arī dzidrus padaraTā kā darbs cilvēku šķīstina

Tas šķīstinot pretīm sev durvis paverUn noliek tas tavu garu zemēTam smiltis virsū berUn apglabā tevī to, kas dvēseli melnina

Rūgtums sirdi dūraTas pasauli manu purinājaTik palika aiz gara mūraDomas, kas celties mudināja

Pasaule mani negaidīsTai skrien tik pakaļBet ja novēršoties to palaidīsTās brāzma velkmi sakaļ

Bet nav tā tik vienaKā zivs ūdenī dzidrāTā ir kā zupaAr cukur graudiem pienā

Manu elpu kā vārpasBrāzmās tavas lūpas laužTik domas debesīs rāpjasPrāta tēliem tās skauž

Redzu dzīvi cituTavās acīs atspulgstamKas no kāpnēm nokāpt liktuUz zemes dzīvot mūlstošam

Savu kažoku uz otru pusi griez,Un vainu manā sejā svied.Bet dievināt to saprāts niez,Jo sodu tu sevī spried.

Vainu metot, garu sargā,Rūgtumu tas izgaiņāKā ērkšķogā saldi gardāMizas skābuma maiņā.

Jo rūgtumā norītaisPūst un pelē klusībā,Bet rūgtums mugurā glītsPār citu acīm kāpienā slīpā

Tāpēc met to kažoku un vainu,Tik atceries neslēpt sevīLai pasaulē izplūst kā aina,Ne pazūd dziļumos tevī.

Vārdi torņus uz debesīm cēla,Tagad kā saulespuķu sēklas uz lieveņa guļ.Tie bija vārdi, kuru pretstati sirdi dzēla,Kā strops sirseņu ap šķūni kuļ.

Vārdi savu godu soļos zudinādamiPļavas uzticības kurināja.Palika tie tik kā vietu krāmiKas caurumus plūdumā ar pilnumu purināja.

Tie vairs ne velna dāsnuma vērti,Ne dievišķa kārdinājuma apdāvināti,Tik kā gaismas stari tumsonībā ieplūduši ērti,Kas izgaist kā ēdieni, galdā klāti.

Tādēļ tie beras kā akmeņi no ķerras kravuma,Te uz vienu, te uz otru pusi krītoši.Pārējie pazūd pie to blāvuma,Kā putni pa debesīm slīdoši.

Jākrīt vārdu pūlī plūstošāUn jāmeklē tas, kas domu veiktuTaisnību pasaulē no citu taisnībām kūstošā,Lai svarīgos vārdus viens otram teiktu.

Gribot tevi tuvumā sauktUn tavu tvērienu savā skautSāk tik domas tas jauktKas katru uz pusēm vēlas raut

Tavos vaigos rožlapas plūktKam sals galus kalinaJo negribas man muktNo tā, kas elpu balina

Kas sevī tevi tuvinaTavas lūpas mielot vilktsParaujot to, kas mudinaTo krāsā, kas tik spilgts

Tavas delnas tik vedinaUn attālumu tās perinaAtgrūžot tās purinaDomas, kas mudina

Mest tās domas ārienēUn palikt klātienēLai sajustu teviTo siltumu, ko devi

Savās rokās maizes klēpi vērpiVēju matu šķipsnās dūdinājiAr savām acīm šo pasauli slēpiKurā savu liesmu kurināji

Tik tā gribas no tavas elpas rautiesUn pār pasauli veltiesBet gribas tak ļautiesUn sevi sevī smelties

Patieso uz pasauli vērtMeklējot īsto neīstāTukšās bedrēs zemi bērtTelpā nīstā

Esi tu, kas pasauli žužinai, uguni kurinaNe tā, kas zemi rušinaJo citi tevi purina

Nenokar degunuPar pasauli, kas šaustaNeļauj tai sist punuTava dzīve tak nav lauzta

Tās tik brāzmas, kuras stiebrus gāžNe tās kokus satricina skaļiNe tās celmus vāžTās tik papurina smaļi

Tik liekties pa vējamKā upei pa plūsmaiSmieties pa ceļamKā saulei pa ausmai

Jo tak vējš, kas stiebru noliec,Tam spēku arī dod.Un tas, kurš straumei uzticas,Tas savu ceļu arī rod.

Tavu skārienu esmu jutis,Gar delnu tas lēni rāpiesPasaulē ar tevi zudis,No savas pasaules atkāpies

Nevajag man vairāk neko,Kad līdzās ar tevi esmu,Jo pazīstu sajūtu šo,Kas dāvā man tavu dvesmu

Saules stari manās acīs kā brāzmas dūc,Tie mani kā saulespuķi plūc.Jūtu sēklas pa vējam nesUz pasaules malām klajām,

Uz vietām, kur tās sev sakni atradīsSvešā zemē, citādā.Un nebūs tām vietas klajumā,Tiklīdz tās paaugsies plašumā.

Bet tiklīdz tās uzausīs,Tas citu sejas piepildīsAr saules staru brāzmu,Kas to trauksmi apēdīs.

Bet šoreiz stari nespīdēs,Bet gan atspīdēs,Uz citām pusēm iespīdēs,Citu pasauli piepildīs.

Tevī, pasaules malai pieglaužos,Tevī pār krauju pārliecos.Krītu kritienā neaptveramā,Kas atstāj mani pasaulē svešādā.

Kas atstāj manī virpuli,Tas rauj uz pusēm pasauli,Bet centrā tik miers un laiks,Ko tu rodi manī.

Tu paņem manu roku klusi,Un laiku ap mums apstādini,Tu iedod man daļu sevis,Kas manējai pretī skan.

Un tajā ritmā mēs satiekamies,Kur pazūd viss liekais un svešais,Kur pasaule kļūst tikai mūsu,Kurā saplūstam

Tavu tuvumu satvēru klusu,Tavu dvēseli pieglaužamies jutu.Ap sirdi palika silti,kā krāsnī lēni briestoši milti.

Es tiecos tavā garā iegrimt,bet miesas smagums mani pie zemes ķēdē.Tā ādu velk un kaulus grauž,jo izrauties tevī mans gars grib.

Tik slāpēt alkas ar tavu tuvumu varu,un tam es tuvojos arvien.Jo pat glāsts no citas pasaulesir šīs pasaules liesmu vērts.

Miesa čurkst,bet sauciens skan,pēc pasaules, kas tevī mīt.

Un starp divām pasaulēm es plosos,kur viena mani tur, bet otra sauc.Tavā bezgalībā gribu izzust,lai beidzot klusums manī māj.

Dzīve met zivju drazas sejāUn aplej ar aukstu ūdeni,Tā sausina muti ar sāli,Plosa vējā lūpas.

Tik pievērt acisUn buras gaisā sliet,Doties virzienā, jo tikai tajāBuras sliet vērts ir.

Ne maldīties jūrā plašā,Kur horizontu neredz,Bet saskatīt tālumāSauli lecam.

Saulei pretim ejot,Uz zemi skatiens kritīs,Un tam, kas kā oāzi tuksnesī meklēs,No sāls sevi attīrīt tiks ļauts.

Un šķīstot caur meklējumiem,Acis atkal plaši vērs,Un ieraudzīs rifus,Kuros piepildīts elpu mērs

Lai saule no naidnieka par balvu kļūtu,Vējš par mierinājumu,Un vēsais ūdens par veldzi mūsu.

Jo tikai tas, kas no darba nācis,Spēj skaistumu ieraudzītUn tā augļus plūcis,Lai sāļo mutē saldumā vērstu.

Vējš ceļasTas pasauli uz pusēm laužTas ābeļu ziediem pāri veļasPie zemes tos glauž

Tas cerības no zariem lejup grūž,Kur tās savu dzidro skaistumu pret zemi sit,Un veļas slapjā zālē pie cilvēkiem tās,Kas kritienu ar maigumu apvij.

To dzidrums sāk trūdēt un zust,Un tārpiem barībā tas kļūst,Līdz delnā to paņem kāds,Kas saldumu uz mēles grib just.

Kad lietus laukus mijis,Krāsnī cerības veidolu vijis,Ar miltiem tītas tās kļūst,Un bērnu sirdīs siltumu plūst.

Nav vietas jūtām, kas sīkstasJo citos tās tiek nīstasTās iznīkst kā zāles sīkasJo spēka navlai no zemes ārā tās tiktu līstas

Tām zem zemes tik sēdētUn savus asnus mērdētLai iznīktu un sažūtuPažūtu un sapūtu

Kur kurmji rakumus rok,Tie nemirušos asnus lok,Pazūd cerība, kas bija ikdien,Jo vairs nav iespējas, tik vien.

Tā liesma tik šprasktBet nav ko tai kurinātTik mīņāties apvidus pavidūUn mikšķināt pazemes padebē

Lai kam tā pie blakus ķertosTas pagriež muguru un pazūdUn tā tik apkārt klaiņo līdz atrastosKas tai pieķertos

Kad roku tai dotuKas plaukstās savās to lolotuKas no tās dvesmu ņemtuUn skābekli tik dotu

No saules noslēpts,mēness gaismā paslēpts,tas savu laiku uz pusēm šķeļ,aiz cerības stūra dzīvi ķer.

Tik blāzma savā dzīvēliek nākotnei ticēt,bet pagājušais ir vienīgais,kur dzīvot vēl vērts.

Bet skriet un aizbēgt,atkal gaismā soli spert,roku dūrē cieši ķert,celties un krist.

Caurs ar pilnu,metāls ar gaisu,aukstums ar vēsu dzestrumu,kas kaulus kalina.

Lāse stūrī pilinaun galvu tā tracina,bet drīz tam būs gals,drīz būs jauns saullēkts,

Kurā acis vērst,kurā miesu sildīt,un doties pretim dzīvei,kas tika atņemtabez iemesla, bez svara,tā tika izrautauz neatgriešanos.

Mīle bez skūpsta,kā dvesma bez elpas,tā ķircina, mokakā klusums bez telpas.

Tas robežu turstarp dievišķo un mirstīgo,tas robežu mūrstarp šķīsto un grēcīgo,

tas solis ir pretim gaismai,Kas no rīta ceļ,tas ir lēciens pretim saulei,kas ikdienu dzeļ.

Dzīvot šo dzīvi bet nejust nekoDzīvot šo dzīvi un sajust jebkoTas ir šausmīgi un skaistiTas ir mokoši un mīloši

Nav manī tīklu,kas tavus vējus ķertu.Nav man ganīklukas pļavās tvērumu tvertu.

Bet uz miesas savasEs tavu šalkoņu jūtuBet uz miesas tavasPar nospiedumu kļūtu.

Biezoknī, kas pasaulē smalkāVisumā, kas cilvēkā trauslāTvērumu starp mums meklējuTevī to pasēju

Tava saule starus mestu,Kad vēsā strautā esmu,Un vēsumā es siltumu justu,Ko tava sirds pār mani vestu.

Un atrastu es pazaudētuVarbūt nekad nemeklētoKas tavās acīs tik skaidri spīdBet manās cauri krīt.

Miesai pāri auksta stīga lien,uz pusēm tā miesu spiež.Dzīvo ar nedzīvo tā pin,saites ar mīļotiem griež.

Liek atteikties no turētāun palikt pie aizmirstā.Liek griezties pie duramā,palikt pie sāpēs iznēsātā.

Jo kas ir šis, ja ne cirks,kas nākotni dala?Jo kas ir šis, ja ne miegs,kam tuva dzīves mala?

Dievišķie zvani pār jumtiem šķauda,kur cilvēki tik grēkus bauda.Tā cerība uz mūžību cilvēkos kauta,kā nasta uz masta virsū maukta.

Tik aizmirst žēlabas, kas tevis skaustas,tik pamest cerības, kas uz pusēm lauztas,un krist plūsmas varā,kaut sēdēt uz malas dzīves lavā.

Bet aizmirst tik skatu to,kas acīm griezties sevī neļauj,un kaut tajos ceļos dievišķos,un grēkos ikdienišķos.

Nav pasaules, kas tevis skauta,Kas uz pusēm manis rauta.Tā dvaša, kas tevī,Dzīvību pūš manī.

Tavos vārdos es galvu guļot lieku,Un mīkstumā es meklēju prieku.Es aizmirst gribot nespēju,Ko ar tevi es paspēju.

Bet nav galvas, kas liegtu,Nav sākuma, kas citam aci miegtu.Jo kas ripojis uz vienas ass,Tas brauks uz četrām kā rats.

Tik pastum to uz priekšu,Tik aizmiedz aci pa nieku,Un dodies braucienā ilgā,Un kopā aizmiegiet vienā miegā